“Cilvēki laivās” (1987) ir viens no Bela spožākajiem darbiem. Mazā kuršu tautiņa, kuras ziedu laiki (12. gadsimtā šī jūrasbraucēju un karotāju tauta veiksmīgi konkurēja ar zviedru vikingiem) jau sen pagātnē, 19. gadsimta vidū gan vēl saglabājusi savu nacionālo identitāti, bet jau tuvu iznīcībai. Romāns veidots kā divu pasauļu pretstatījums. No vienas puses, Prūsija, ko var uztvert kā absolūtās sakārtotības un arī sastinguma simbolu, no otras - “cilvēki laivās”, t. i., kuršu zvejnieki, kuru mūža lielākā daļa aizrit uz ūdens. Vienlaikus šī metafora apzīmē mazo kuršu tautiņu vēstures straumē vai - plašākā skatījumā - jebkuru skaitliski nelielu tautu. Par oficiālo valsts valodu pasludināta vācu, kursiski sarunas noris vairs tikai ikdienā; zvejnieki ir zaudējuši interesi par pasauli un dzīvo pēc fatālā principa “kam jānotiek, tas notiks”. Romānā vēstures ritumu iemieso brīnišķīga metafora. Tas ir Sventes kalns - ceļojošā kāpa, kas, laikam ritot, mazpamazām apber kuršu ciemu. Romāna izskaņa ir drūma: kurši ir izzuduši līdz ar savu valodu un kultūru. Tomēr paliek jautājums: cilvēki rada vēstures straumes plūdumu; vienlaikus vēsture veido cilvēkus - vai “cilvēkiem laivās” iespējams iespaidot straumes virzību vai vismaz neļauties straumes spēkam?
