Sinča neraud. Sinča nekad neraud. Ja sāp, viņa kož kā mazs zvērēns, bet nekad neparāda savas sāpes. Taču nu reiz Sintijai pietiek. Viņa savam puisim nočiepusi pārdesmit eiro, un ar šo naudu gatava sākt jaunu dzīvi. Aizbēgt no haosa, kurā iestrēgusi, no atmiņām par alkoholiķiem vecākiem un no sapratnes, ka nav itin neviena, kuram lūgt palīdzību. Aukstā pavasara nakts var kļūt par pēdējo, tomēr liktenis sūta Sintijai atbalstu, uz kādu viņa nebūtu uzdrīkstējusies cerēt...
